Sveicināti!
Nezinu pat ar ko sākt. Labi, teikšu tā, ka man patīk Jūra un es to cienu. Var jau būt, ka tas skan nedaudz skaļi. Tā nu tā dzīvīte ir iestaigājusies, ka visu mūžu esmu dzīvojis, mācījies un strādājis pie un uz jūras. Īstenībā tas jau nu nav arī tas galvenais iemesls. Citi, nu kaut vai mana mamma, arī dzīvo visu mūžu pie jūras, bet ar to ”jūras mīlēšanu”ir kā ir… Tas gan nenozīmē, ka mamma necienītu jūru. Tas par to mīlēšanu…nu, es tā domāju, ka tā tas ir… nu dikti velk kaut vai pasēdēt piecas minūtes krastā, ja nav ilgāk būts. Domas sakārtojas un garīgais uzlabojas, nomierinos, ja ir bijusi vētraināka diena. Kas tad ir mīlestība..? Precīzi nenodefinēšu, bet viena svarīga sastāvdaļa,manuprāt, ir ilgas vai vēlme būt kopā…
Par vienu lietu gan es esmu pārliecināts-ar JŪRU ir jākomunicē uz ”Jūs”. Vienalga, vai Tu vienkārši iebrieni tajā līdz ceļiem, vai mēnešiem ilgi atrodies uz kuģa vai jahtas klāja. Tas gan nenozīmē, ka no Jūras ir jābaidās, bet, manuprāt, respektam ir jābūt, jo dzīve ne reizi vien ir pierādījusi, ka niecinoša attieksme pret To var novest pie diezgan bēdīgām sekām.
Es pēc dabas laikam tomēr vairāk esmu praktiķis, kaut gan bieži vien arī patīk pafilozofēt. Tāpec uzreiz expromptā viens piemērs iz dzīves, kā saka. Pirms tā piemēra, gribu pasacīt, ka to, par ko es rakstu, tas ir mans subjektīvais viedoklis un galīgi nepretendē uz absolūto patiesību. Nevērtēju sevi kā ekspertu ar lielo burtu, bet ir lietas kuras es redzu un ar kurām esmu ikdienas saskarsmē un arī pietiekami profesionāli orientējos (nu vismaz Latvijas mērogos). Tāpēc mani secinājumi un spriedumi nav galīgi no plikas debess izrauti.
Jā, tātad tas piemērs no dzīves, tas ir aktuāls pat esošajā momentā (šodien ir 2011.gada 15.marts). Daudzi ir dzirdējuši mēdijos par esošajiem smagajiem ledus apstākļiem Rīgas jūras līcī un ne tikai. Tas, ka līcis mēdz aizsalt ir zināms fakts. Šinī sezonā tas ir pārklāts ar tādu ledutiņu, ka Latvijas vienīgais ledlauzis ”Varma” nevisai operatīvi varēja pildīt savus tiešos pienākumus-asistēt kuģus ledus apstākļos.
Kādas tam bija un ir sekas…? Sevišķi nepiepūloties var saprast, ka sekas ir nauda un prestižs, kas agrāk vai vēlāk pārvēršas par naudu, kuras esamība vai trūkums ietekmē manu un mūsu visu labklājību. Tātad Jūra šogad izdarīja pārbaudījumu cilvēkiem- vai Jūs mani cienat ?! Pārbaudījums nav izturēts.
Par to atbildīgajos kuluāros varēja nojaust-Ei, ko nu tur, gan jau tiksim kaut kā galā. Pērnās ziemas jau izķepurojāmies utt. Arī šoziem izķepurosimies, blā,blā. Tieši tā-izķepurosimies. Gan jau visi kašķi pieklusīs un gan jau būs Okei.
Nedomāju gan ka būs Okei. Neesmu pārliecināts, ka kādas atbildīgās instanes kaut ko darītu lietas labā. Laiks rādīs, kaut gan jau tagad būtu jāsāk domāt par nākamo sezonu.
Šinī konkrētajā gadījumā, manuprāt, gudrāk bija ”Varmu”pārdot, kad bija finansiāli izdevīgi, un jau laicīgi meklēt pienācīgu ledlauzi īrēšanai uz nākamo potenciālo ledus sezonu. Naudas izteiksmē, nedomāju, ka tas būtu dārgāk kā uzturēt “Varmu”-štats, reģistra izdevumi utt. Jā, nu vienīgi kā plezīra vieta izpaliktu, kaut gan nekas jau nu tur tāds extra uz tā kuģīša nav, pāris pirtis un kajītkompānija ar veciem ādas dīvāniem ( var jau būt, ka ir kas šikāks iepirkts, neesmu tur pāris gadus kā bijis). Par ”Varmas”tēmu varbūt atgriezīšos vēlāk, man tur būtu vēl daudz kas sakāms.
Nu un ne vienmēr viss ir rēķināms momentālajā $$ izteiksmē. Par ilgtermiņa potenciālo labumu eksistenci mūsu valstī ”valdošie” vispār domā bēndārznieku līmenī.
Tātad, jūra uzlika nelielu pārbaudījumu cilvēkiem un pabiezināja ledus kārtiņu nu ne tā ka galīgi jāstāv mierā, bet tik, lai cilvēkam atgādinātu par to ko es minēju augstāk-
Cieni Jūru!
